Jaunieši bija toleranti un kā es lūdzu netraucēja mani līdz 1:00. Pasnaudu busā kamēr viņi baudīja PČ noslēdzošo pasākumu. Izbraucām no Legnicas 1:30 un jau 10:00 esam pie PL/BY robežas. Rinda nav liela – 400-500m, bet es jau jauniešus biju brīdinājis, ka tik ātri te nekas nenotiks. Pastāstīju arī par savu pirmo šīs robežas šķērsošanas pieredzi – te tika pavadīta gandrīz nedēļa…
Šoreiz daudz ātrāk, daudz ātrāk! Bet kaut poļu robežsargs mūs kā EU pilsoņus palaida pa atsevišķu celiņu, tālāk mēs vienalga nonācām kopējā masā. Protams, liels paldies baltkrievu treneriem, kuri atveda muitas deklarācijas un palīdzēja tās aizpildīt. Diemžēl viņi nevarēja paredzēt, ka mūs muitos jauns sievišķis pēdējo mēnešu gaidībās. Viņa bija gana izpalīdzīga, bet pārbijusies ne pa jokam – viņai jālaiž pāri Valsts robežai tāds tipiņš kā es ar pieciem ieročiem, kuriem nav pat idenfikācijas numura un astoņdesmit sešām munīcijas vienībām! Tikai nejautājiet cik dažādas formas veidlapas nācās aizpildīt un pārrakstīt… 13:00 atstājam muitas zonu un 13:10 esam jau šautuvē.
Diemžēl neviens neko nezina par mūsu ierašanos un nesagaida kā solīts… Dodamies meklēt viesnīcu pēc kartē iezīmētiem orientierim. Jā ir! Tāda dīvaina tā viesnīca, bet precīzi kartē norādītajā vietā. Vadoties pēc pieredzes dodos izlūkos viens. Sastopu meitieti, kura visticamāk jaunībā ir pelnījusi savu iztiku ar visai nosodāmiem paņēmieniem un šobrīd pārbīdot smēķi no viena lūpas kaktiņa uz otru izsmējīgi paziņu, ka te nav nekāda viesnīca, bet glābšanas centrs! Iespējamā viesnīca varētu būt kaut kur tur tālāk. Beigu beigās tiešām atrodam kaut ko līdzīgu viestnīcai. Mans kārtējais izlūkgājiens vainagojas panākumiem – jā! Šis ir Baltkrievijas Olimpiskās airēšanas sporta izlases centrs un mēs te esam gaidīti, bet protams jāaizpilda atkal kaudze papīru. Saņtjiks neiztur un sāk diezgan agresīvi izturēties pret vietējiem un diemžēl arī pret mūsu Alekseju, kurš ir spiests uzklausīt ne visai patīkamas replikas par krievvalodīgiem… Paldies Dievam Aleksejam ir pietiekoši daudz vīrišķības, lai vienkārši ignorētu kādas jaunkundzītes dzēlības.
Tālākie notikumi jau sāk atgādināt detektīvu – neuzkrītoši mūs pavada dažas vietējās milicijas mašīnas, tikko iekārtojamies viesnīcā mūs apmeklē kāda lēdija, kura samaina Eiro pret vietējām naudas vienībām par ĪPAŠU kursu un mēs pēkšņi kļūstam miljonāri!!! Jaunieši uzreiz piefiksē maiņas kursu un sāk rēķināt – cik te viss lēts, cik te viss forši. Es gan mēģinu iestāstīt, ka vietējiem tā nemaz neliekas, bet mūsu pirmās pusdienas japāņu restorānā, kurās par 5 personām mēs samaksājām tikai 150 000 sagrāva visus manus centienus izskaidrot pasaules kārtību… Naturālā sula 16 santīmi, suši 75 santīmi utt. A veikalā – saldējums 12 santīmi, kaut kādi tik viņiem zināmi kārumi vispār gandrīz par velti… Nu jā, arī dīzelis 5X lētāk nekā pie mums… Bet viltīgi gan – ārzemju mašīnām tikai pa valūtu! Atkal paldies vietējiem – paši nopirka un ar kanniņām atveda (kauns teikt – pa 25 santīmi litrā…). Iznāca gan misēklis – pārlejot jaunieši stipri sašūpoja mašīnu, trekteris apgāzās, pāris litri izgāzās pa zemi un uz asfalta ārkārtīgi nesmuks pleķis paliek par piemiņu no mums…
Es visu laiku domāju – kāda jēga vietējiem ar mums ņemties? Palīdzēt naudu samainīt par augstāku kursu, sagādāt degvielu utt., izrādās viss jau ir skaisti – valūtu mana gandrīz uz katra stūra, bet nopirkt gan nevar, kaut kurs ir uzrādīts! Ja pat tava deguna priekšā kāds nodod valūtu un tu viņu gribi nopirkt – VIŅAS VIENKĀRŠI VAIRS NAV!
Nepatīkams iespaids palika no vietējās ēdinātavas – miljoni miljoniem, bet ļoti ātri beidzas! Ja izdevās sarunāt pirmās brokastis (5 porc.ceptas 2 olas 2 cīsiņi un tēju) pa 35 000, tad pēdējās (4 porc.2 olas 1 cīsiņš un 2 tējas) jau par 60 000! Laikam inflācija he-he-he…
Labi, ko nu par sadzīvi sportiņš pa priekšu – Amatnieks kvalificējas kā 1.(atkārtojot 30m rekordu 350 p.un labojot FITA – 1272p.) es 7.vietā, meiteņi vienu brīdi turējās pat ļoti neslikti un tad aizgāja bur, buļ buļ…
Turnīros visi cīnās kā lauvas, bet pretinieks ir trenēts un praktiski neiet ārā no dzeltenā… Pat pārsteidzoši – garā gala zēni cīnās ar vadošajiem NEIZEJOT NO DZELTENĀ!!! Jebkurā gadījumā mēs ar Ametnieku aizkļūstam līdz pusfinālam un cīnamies mazajā finālā. Dīvaini, bet uzvar Amatnieks…
MIX tīmos Jānis un Anete šāva neslikti, bet teiksim pretinieku otrā sērija – 40 punkti no 40 iespējamiem izsaka visu…
Pēc otrās sacensību dienas izmantojām iespēju un kopā ar Krievijas delegāciju apmeklējām Brestas cietoksni. Diemžēl gidam bija tik labi nostādīta ātrrunāšanas balss, ka pat Aleksejs ne visu saprata un es tikai tādēļ, ka pionieru vecumā te jau biju un visu to dzirdēju (laikam no viņas vecmāmiņas…), par mūsu jauniešiem nemaz nerunājot. Bet lielos vilcienos šī ekskursija bija visai pamācoša.
Atpakaļ ceļā no cietokšņa aizvedām līdz pilsētai Krievijas delegācijas pārstāvjus, kuri bija vienkārši pamesti pie cietokšņa un apskatījām bijušo Univermagu – jauniešiem nepatika…
Tad es viņus gribēju iepriecināt un pacienāju ar īstu kvasu no DZELTENAJĀ MUCĀM! Bet jaunieši mani nesaprata – laikam izveidojušās jau citas garšas kārpiņas…
Šodien 1.septembris. Brokastis ēdīsim numurā, pacīnīsimies komandu cīņā un tad aidā uz mājām.
Komandu cīņa kaut kā nesanāca… Bija sarunāts, ka Aleksejs šauj pirmais, Jānis otrais un es trešais, bet kad reāli jau atskan signāls – Alekseja nav! Kaut ko krāmējās pa tribīnēm!!! Šauju kā pirmais, protams neliels stresiņš un nekas īpaš, Jānis ar tā nekā un Aleksejs iekrāmē trijnieku. Pie reizes dabūjam tiesneša aizrādījumu par nekorektu maiņu. Pretinikos mums Baltkrievu junioru zieds – piekrāmējuši pilnu dzelteno. Uz reiz jau zaudējam 10 punktus. Otrā sērijā sākam savākties. Bet trešajā vēl viens aizrādījums, Jānis dabū izlādēt bultu, nokāpt no līnijas, uzkāpt atpakaļ, vēlreiz ielādēt un izšaut. Man paliek kādas 10 sekundes, kamēr ielādēju, kamēr atvelku, sāku pietēmēties, dzirdu Aneti: 4, 3, 2, šāviens. Likās tā nekas. Tiešām nekas – trijniekā! Mūsu pretinieki šauj tiešām labi un izredžu uz uzvaru praktiski nav. Noslēdzošā sērijā it kā sašāvām neslikti, bet tomēr sliktāk nekā mūsu oponenti un Aleksejs pieliek treknu punktu ar vēl vienu trijnieku! Viss, sportiņš mums beidzies. Skatamies kā cīnās pārējie un gaidam apbalvošanu. Pirms apbalvošanas Jānim ņem interviju vietējā avīze. Patīkami, ka Jānis diezgan sakarīgi spēja saprast un atbildēt uz jautājumiem krieviski.
Pēc apbalvošanas, kā biju solījis, vedu jauniešus uz restorānu. Ir mums gandrīz 300 000 un esam nolēmuši nedaudz uzdzīvot. Diemžēl restorānu vaļā vērs tikai 14:00. Aizejam uz veikalu sapirkties ēdamo, dzeramo ceļam. Man jau likās, ka jādara otrādi – vispirms jāpaēd un tikai pēc tam kaut kas jāpērk.
Pirms kaut ko pasūtīt restorānā es apjautājos oficiantei – vai mēs varam piemaksāt (ja pietrūkst naudas) valūtā – NĒ! Vai varēšu trūkstošo samaksāt ar karti – jā, protams. Paēdam, atnes rēķinu, kā tad – pietrūkst. Dodu karti. Ilgi kaut ko burās, tad sauc ievadīt PINu. Skatos displejā pilna summa. Saku ka tā tas nenotiks! Nē, viņi savādāk nevarot. Prasu, a kur es šitos simts ar kapeikām tūkstošus likšu? Lai uz robežas kaut ko nopērkot… Nē! Uznāca man dusmas, savācu savu karti, aizgāju aiz stūra, samainīju 5Euro, nomaksāju rēķinu un jauniešiem vēl pa saldējumam sanāca!!!
Piebraucam pie robežas – Baltkrievu pusē 2 stundas, Poļu viena. Īstenībā ātri. Muitnieks arī lāga vecis – ā, oružija, luki sportivnije? Pjatj zavezli i pjatj vivozitje? Es veru vaļā mašīnu, viņš atmet ar roku – idu oformļatj.
Nu lūk, apmēram tā. Domāju, ka bija vērts atpakaļceļā no Pasaules čempionāta nostartēt Baltkrievijā – jauns Valsts rekords un daži personīgie. Bet pats galvenais, ka visi sveiki, veseli un šobrīd jau čuč gultiņās. To es arī jums novēlu. A parīt plānojam uz Kauņu, aizparīt uz Tartu…
2011.gada 2.septembrī 5:30
🙂