Izbraucām nedaudz vēlāk nekā plānots 12:45. Sākotnēji viss gāja gludi – neviens nekavēja, neviens neko neaizmirsa. Bet pie Varšavas sākās: sastrēgums 21:00, braucēji nervozi, cits citam lien garām, taurē, viens otru nelaiž. Apsveram iespēju braukt apkārt pilsētai, bet kamēr aizkļuvām līdz pirmajam krustojumam ar iespējamo apkārtceļu sastrēgums izretinājās un nolēmām tomēr parādīt jauniešiem naksnīgo lielpilsētu – ai, nevajadzēja to darīt!!! Nevajadzēja! Pirmkārt pilsētu tā arī neredzējām – Varšavai cauri tagad iet maģistrāle ar augstiem žogiem. Un izdevās mums aizbraukt pa nepareizo viaduktu! Tālākais brauciens jau kļuva ļoti nervozs – tāda sajūta, ka Polija, aiz Varšavas, ir pilnībā izrakāta un eksistē tikai viena ceļazīme – OBJAZD. Lielos vilcienos mums tas „izmaksāja” kādus liekus 100km un vairākas stundas. Lai nu kā, bet īsi pirms 5:00 atrodam Legnicu un sacensību oficiālo hoteli. Dīvaini, ka pilna pilsēta ar lokšāvējiem domātām norādēm uz šo hoteli, bet nav nevienas, kura norādītu uz sacensību vietu. Hotelis ir slēgts un neviens ar mums runāt negrib. Reklāmas plakātos minētais stadions ir bez adreses, tikai ar nosaukumu uz kuru TomTomā atsaucas kāda vietiņa apm. 40km no šejienes. Nolemju braukt lūkoties. Arī to nevajadzēja darīt – atkal lieki km un atkal izcūkāts laiks… Atgriežamies pie hoteļa un snaužot gaidām rītu, kurš jau īstenībā bija pienācis. Ap 8:00 sarosās itāļi, sakāp savā lielajā busā un sāk kustību prom no hoteļa. Mēs ātri, ātri apbraucam kvartālu un noķeram viņus pie izbrauktuves, fiksi iesēžamies astē un sākam ceļojumu pa pilsētu – izrādās šie arī nezin kur braukt… Viens stūrē, otrs blakus ar karti un mēs kā pielipuši. Tā nu riņķojam pa pilsētu apm.pus stundu. Mūsējie ņirdz – pār pa šito tiltiņu mēs braucam jau trešo reizi – divas turp, vienu atpakaļ. Kā to var izdarīt? Beigu baigās nonākam pie stadiona. Pašaujam. Mēģinam reģistrēties, bet neviens naudu negrib ņemt un vispār… Arī mūsu hoteļa meklējumi ir atsevišķa stāsta vērti, bet to citreiz.
Atklāšanas parāde, maigi izsakoties, bija (manā izpratnē) mūsu sporta veidu degradējoša, diezgan brutāla izrāda. Nerunāsim par to, ka viss nā vienmēr tiek uz pus stundu kavēts, plusā garas uzrunas divās valodās un tad diezgan padebīls uzvedums, kuru pavada mūziķi, kuri uzskata, ka galvenais ir spēlēt maksimāli skaļi ar basiem uz pilnu klapi.
Teatrālais uzvedums sākās eksotiski – divi vīriņu pa virvēm nolaidās no blakus ēkas jumta, tad uz skatuves tika brutāli (tjipa ar loku) sašautas diezgan seksīgas gepardmeitenes. Cik varēja saprast beigu, beigās arī nošautas. Tad viens kretīns nošāva divus vīrus, kuri mierīgi dualējās ar zobeniem par vienas skaistules sirdi. Un kronis visam, kad bars ar breikeriem šāva ar loku skatītājos! Palika iespaids, ka loks ir paredzēts tikai un vienīgi nogalināšanai…
Vairākas delegācijas demonstratīvi pameta pasākuma vietu… Mēs pieklājības pēc sagaidījām beigas, atteicāmies palikt uz “skaļās mūzikas” koncertu un devāmies čučēt.
Vienīgā eksotika – jaunie censoņi no valstiņas Tonga 🙂
Šodien kvalifikācija. Šauj Jānis. Diez kā neiet – tāds kā aizmidzis, tāds kā neēdis, tāds kā baigi griboš… Diemžēl – jo vairāk grib, jo mazāk trāpa…
Rīt startē pārējie.